Kurā gadā tu sāki mācīties Rožos (no kuras klases)?

1998.g vēl LMA telpās. Laikam no piektās klases sāku iet uz mazo skolu, un no sestās klases sākās mācības.

Kāpēc aizgāji mācīties uz Rožiem?

Ja atceros pareizi, tad mani labākie draugi Oskars un Edgars no skolas izdomāja pāriet uz Rožiem, es piebiedrojos.

Kas tev patika Rožos, kāpēc?

Nesalīdzināma skola ar 2. vidusskolu, kurā nomācījos pirmos 5 skolas gadus.. Rožos saprata citādos, nepopulāros cilvēkus.

Kāds bija tavs mīļākais priekšmets skolā, kāpēc? Kurš tev to mācīja un kāds bija šis skolotājs?

Zīmēšana. Tajā varēja darīt to, kas man patika par visu vairāk uz pasaules – zīmēt. To pasniedza mūsu klases audzinātāja Ilgnese Avotiņa un vēlāk Baiba Vegere. Es šaubos, vai nepieciešams komentārs par abām leģendārajām skolotājām.

Vai skolā biji paklausīgs?

Jā, paklausīgs un naivs. Šķiet, ka daži skolotāji toreiz centās šo paklausību no manis izkratīt laukā, lai es drusku atslābtu.

Kā tev veicās ar darbu sagatavošanu skatei? Biji pēdējā brīža darītājs?

Vai tad ir iespējams citādi?!

Padalies, lūdzu, ar savu pozitīvo, smieklīgo vai amizantāko Rožu laika atmiņu!

Daudz labu atmiņu – prakses dežūras kāpņu telpā, Igora Dobičina akmeņu medības. Labi palicis atmiņā pirmais gads, kad skola pārcēlās uz jaunajām telpām Hāmaņa ielā. Atpakojām solus, mēbeles un krēslus. Saskočojām iepakojuma materiālu – burbuļplēvi par bumbām un spēlējām futbolu tukšajos koridoros. Kad Vilnis atņēma bumbu, uztaisījām jaunu.

Kādas bija tavas skolas laika aizraušanās?

Zīmēt komiksus, visu laiku. Stundās, starpbrīžos, pēc stundām. Nepārtraukti.

Padalies ar savu Rožu baisāko atmiņu, kas tevi baidīja?

Es pat nezinu. Varbūt baidījos izdarīt kaut ko nepareizi un tikt sodīts.

Bija gadījums – šķiet, 3.kursā. Kāpņu telpā pēc pusdienu starpbrīža skrēju augšā uz zīmēšanām. Man rokā bija 0.5l kolas pudele. Biju jau 4. stāvā, kad sadzirdēju saucam manu vārdu. Es paskatījos lejā, tur pirmajā stāvā uz kāpnēm, pārliecies pāri margām, smaidīja klasesbiedrs Edgars Roga un teica, lai pametu viņam kolas pudeli. Daudz nedomādams, notēmēju, turot pudeli aiz korķa, un palaidu vaļā. Edgars nenoķēra. Viņš uzskrēja augšā ar tukšu pudeli bez korķīša, un mēs zīmēšanas stundu pavadījām, ik pa brīdim neveikli saskatoties. Ienāca Vilnis, prasīja par lipīgo kāpņu telpu, mēs atzināmies. Es gan tajā brīdī neaptvēru patiesos bojājumus. Dzēriena lielākā daļa bija nokļuvusi uz sienas (tikko ienākot skolā pa kreisi), un sienas krāsa bija sākusi atdalīties no apmetuma. Sekoja zvans vecākiem, bija jāierodas vecāku pavadībā uz skolu, un mēs ar Edgaru pārkrāsojām pirmā stāva kāpņu telpas sienu. Baumo, ka pareizajā apgaismojumā vēl joprojām var saskatīt vietu, kur siena ir pārkrāsota.

Kurā gadā absolvēji Rožus?

2006.

Vai vidusskolas laikā domāji/gribēji kļūt par skolotāju? Kā nākas, ka tagad strādā Rožos?

Nē. Ik pa laikam kāds jautāja, lai nāku mācīt, bet beidzot piekritu Alvja uzaicinājumam. Spēru šo soli, jo vēlējos sevi izaicināt. Man nekad nav bijušas labas verbālās komunikācijas un produktīvas informācijas apmaiņas spējas un šķita, ka šis būs labs treniņš.

Vai savu izvēli strādāt Jaņa Rozentāla Mākslas skolā nenožēlo?

Hahaha, pat ja nožēlotu, nezinu, vai atzītos šādā formātā. Līdz šim mana pieredze ir bijusi ļoti pozitīva.

 

Foto no Mārtiņa Upīša arhīva skatāmi šeit:

shorturl.at/gpFHZ