Kurā gadā tu sāki mācīties Rožos?

Sensenos laikos bija tā – lai iestātos J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, zīmēt un gleznot bija jāmāk jau 4. klasē. Mācības šajā skolā sākās 5. klasē. Kad iestājos, man bija 11 gadi, un tas bija 1980. gadā.

Kāpēc aizgāji mācīties uz Rožiem?

Mamma aizveda. Aizveda tāpēc, ka visu pasauli es kā bērns redzēju krāsainu. Jebkurā situācijā un sarunā es vispirms pievērsu uzmanību krāsai.

Kas tev patika Rožos, kāpēc?

Brīvība un radošums, cilvēciskums vārda tiešajā nozīmē – tas salīdzinoši ar Rīgas lielajām padomju laika skolām. Šajā skolā visi interesējās par mākslu, nodarbojās ar to. Es nācu no mākslinieku ģimenes, un man Rozentālskola bija kā zivij ūdens! Šī bija un ir vēl tagad patvēruma vieta jūtīgajiem, dīvainajiem, domīgajiem.

Kāds bija tavs mīļākais priekšmets skolā, kāpēc? Kurš tev to mācīja un kāds bija šis skolotājs?

Protams, tā bija gleznošana. Kāpēc? Tāpēc, ka krāsu pasaule ir mana pasaule!

Skolotāji parasti tiek novērtēti vairāk pēc viņu personības, ne pēc tā, ko viņi māca.

Skolotājam vai nu tic, vai netic. Jo aizrautīgāks skolotājs, jo vairāk viņam notic. Tas, vai viņa mācītais ir noderīgs, tai brīdī jau vēl nav zināms. Man visvairāk ir iemācījis mans tētis- izpratni par mākslu, mākslas darba formu, tās uzdevumiem un jēgu. Kā to visu veikt, tie jau ir un tiem ir jābūt paša atradumiem, paša ieguldītajam darbam.

Rozentālskolas laikā mūsu klase jūsmoja par skolotāju Edgaru Vērpi, kurš tikko pēc Mākslas akadēmijas beigšanas sāka strādāt skolā. Mēs bijām viņa pirmie audzēkņi. Jūsmojām par viņu, jo viņš bija jauns un čomīgs. Tas mūs atraisīja un iedvesmoja. Varbūt tas arī ir galvenais.

Vai skolā biji paklausīga?

Mana klase bija teicamnieku klase. Mēs visi bijām ļoti, ļoti aizrāvušies ar mākslas lietām. Mēs ļoti daudz strādājām, un mūs tas patiesi interesēja. Nebija nemaz citu interešu. Tas, ko mēs reizēm grupveidā darījām, un tas bija briesmīgi – mēs kaitinājām un pat ar dažādiem riebīgiem jokiem terorizējām fizikas skolotāju. Mūsu klasē viņas iesauka bija – Stukačs.

Vēl mēs reiz zaļās prakses laikā – un mums visus 7 mācību gadus zaļā prakse notika ārpus Rīgas laukos – pārkrāsojām automašīnu zaporožecs – no zaļas par sarkanu.

Kā tev veicās ar darbu sagatavošanu skatei? Biji pēdējā brīža darītāja?

Skates jau parasti pienāk pēkšņi! Bet nē, skolas darbi tika taisīti regulāri, nekādu darba sastrēgumu nebija. Bet pirms skatēm pa naktīm notika šo darbu noformēšana – gleznojām ar akvareļu krāsām, un katrs darbs bija jānoformē ar baltām papīra maliņām. Tas gan prasīja daudz laika. Vēlāk, gleznojot ar eļļas krāsām, bija vienkāršāk.

Padalies, lūdzu, ar savu pozitīvo, smieklīgo vai amizantāko Rožu laika atmiņu!

Mazliet smieklīga toreiz un tagad man liekas situācija, kad klases audzinātāja prasīja: „Kas to teica?” Es braši atbildēju:”Komjaunatnes komitejas vadītājs Andris Skrullis!” Viņa iepleta acis un pārprasīja: „Kas?” Izrādās, komjaunatnes komitejas vadītāja uzvārds bija Andris Teikmanis – mēs klasē draudzīgi viņu saucām par Skrulli skuļļaino matu dēļ…

Kādas bija tavas skolas laika aizraušanās?

Jau skolas laikā biju traki aizrāvusies ar glezniecību! Citas aizraušanās bija daudz piezemētākas. Piemēram – šūšana, adīšana. Tas bija goda jautājums – nevilkt mugurā veikalā nopirktas drēbes. Visu sev šuvu un adīju pati. Šuvu gan mēteļus, gan somas. Arī klases biedriem adīju džemperus, šuvu kreklus.

Padalies ar savu Rožu baisāko atmiņu, kas tevi baidīja?

Mūs tolaik visus baidīja ar Ameriku un ātomkaru. Citu baisu nebija.

Kurā gadā absolvēji Rožus?

1987.

Vai vidusskolas laikā domāji/gribēji kļūt par skolotāju? Kā nākas, ka tagad strādā Rožos?

Nedomāju gan. Skolas laikā es domāju par to, kā iestāties Mākslas akadēmijā! Tāds bija mērķis! Gleznotājos bija liels konkurss, bija nopietni jāgatavojas.

Rozentālskolā strādāt mani uzaicināja toreizējais direktors Edgars Vērpe.

Direktori nāk un iet, bet es te paliku…

Vai savu izvēli strādāt Jaņa Rozentāla Mākslas skolā nenožēlo?

Tā nebija mana izvēle, tā bija sagadīšanās. Bet laba sagadīšanās. Manā horoskopā gan ir rakstīts, ka mana darbības joma ir māksla, un viena no manām profesijām ir skolotājs.

Vai, mācoties Rožos, tev bija atmiņu klade?

Nebija gan. Atmiņu klades man bija pirmajās četrās skolas klasēs. Rozentālskolā tādas nebija modē. Bet es rakstīju dienasgrāmatu un dzeju. Dzejoļi, protams, bija par dzīves jēgu un bezjēgu – atbilstoši vecumam.

 

Foto no Madaras Gulbis arhīva skatāmi šeit:

shorturl.at/chvPR