Kurā gadā tu sāki mācīties Rožos?
Sāku mācīties no vidusskolas 1999. gadā, piedzīvoju pārvākšanos no Mākslas akadēmijas telpām 1. kursā.
Kāpēc aizgāji mācīties uz Rožiem?
Tā bija mana izvēle, vecāki ļāva man izvēlēties pašai. Es ļoti gribēju iemācīties reālistiski uzzīmēt cilvēku. Mani interesēja tieši stājmāksla – nevis lietišķā māksla. Atceros, ka neviens klasesbiedrs no pamatskolas šajā skolā nestājās, tāpēc tas nebūs bijis kompānijas pēc.
Kas tev patika Rožos, kāpēc?
Man ļoti patika cilvēki, pati atmosfēra. Sarunas – gan to dziļums, gan ķēmošanās un jautrība. Visa veida komunikācija starp mums. Mēs visi Rožos bijām savējie. Man ir grūti salīdzināt ar ne-mākslas skolu, jo tādā esmu mācījusies tikai līdz 4. klasei. Domāju, ka atmosfēra skolā ir tikpat pozitīva, kā tad, kad pati biju studente.
Kāds bija tavs mīļākais priekšmets skolā, kāpēc? Kurš tev to mācīja un kāds bija šis skolotājs?
Neliekuļojot varu teikt, ka tā bija plastiskā anatomija, kuru šobrīd pati mācu. Mani ļoti interesēja cilvēks. Vēl tagad interesē. Ceru, ka savu interesi par anatomiju kaut nedaudz varu “pielipināt” arī studentiem. Tolaik pasniedzējs bija Vijups, un mūsu stundas notika tagadējā foto telpā. Bija ļoti aizraujoši mācīties par kauliem un tos apskatīt. Skolotājs prata ieinteresēt. Atceros, ja kontroldarbu laikā skolotājs lasīja avīzi, mēs droši vērām vaļā klades un špikojām.
Vēl man ļoti patika mūzikas vēstures stundas, kuras diemžēl iet secen mūsu studentiem. Harizmātiskā skolotāja Iveta Grunde aizvien, šķiet, pasniedz PIKC NMV Rīgas Doma kora skolā. Stundas bija dzīvīgas, humora pilnas. Vēl tagad atceros, cik spilgti viņa stāstīja stāstu par komponista Dmitrija Šostakoviča kāri pēc pelmeņiem!
Vai skolā biji paklausīga?
Biju diezgan paklausīga, centīga. Atceros divas reizes kad, vēlu paliekot skolā, ar draudzeni skaļi dziedājām, reiz datortelpā pasniedzējs pienāca un veltīja mums daudznozīmīgus skatienus, citu reizi skolas koridorā no kabineta iznāca pats direktors un laipni ar mums aprunājās. Mums nebija nodoma kādam traucēt, vienkārši ļoti gribējās dziedāt un koridorā labi skan.
Kā tev veicās ar darbu sagatavošanu skatei? Biji pēdējā brīža darītāja?
Nezinu, kāpēc tā, bet Rožos mums nevienam nebija īpaši daudz darāmā pirms skates. Varbūt kāds nepabeigts mājasdarbs. Mākslas akadēmijā gan pirms skatēm vienmēr tur nakšņoju.
Padalies, lūdzu, ar savu pozitīvo, smieklīgo vai amizanto Rožu laika atmiņu!
Šis ir ļoti grūti, nevaru izvēlēties vienu, ir daudz vienlīdz pozitīvu un smieklīgu atmiņu.
Man vēl arvien ir vairāki ļoti mīļi, Rozīšos mācoties, iegūti draugi. Ar katru ir savas vislabākās atmiņas. Mēs vispār bijām ļoti draudzīga klase, mums bija kopīgi pasākumi arī ārpus skolas, ciemojoties pie kāda mājās.
Mēs bijām arī “gargabalu” teātra izrādes spēlējošā klase – vēsturē palikuši ar savām stundu garajām izrādēm, uz kurām cītīgi gatavojāmies pēc stundām. Mēs pat puišus pierunājām vajadzības gadījumā uzvilkt zeķubikses, kleitu vai apsiet lakatiņu un vispār – veltīt tam daudz brīvā laika. Visi no sirds centāmies. Katru reizi pirms izrādes likās – nekad vairs. Bet pēc izrādes lidojām un jau kalām plānus par nākamo izrādi. Kādā Blaumaņa stila komēdijā, atceros, kulisēs no vienas uz otru pusi lidoja kotletes. Scenārijā tas nebija paredzēts, bet kāda vecmāmiņa vai mamma bija sacepusi burvīgi gardas kotletītes izrādes vajadzībām, mums bija milzīga māla bļoda, šķiet, ka to atnesu es – tā bija pilna ar kaudzi. Kamēr uz skatuves nebija jābūt, mēs aizkulisēs ar tām mielojāmies, bet tiem, kas atradās otrā kulišu pusē, arī gribējās, tāpēc metām kotletes pāri uz otru pusi. Nezinu, vai zālē kāds to pamanīja, bet mēs bijām laimīgi – visi tikuši pie kotletītēm.
Kādas bija tavas skolas laika aizraušanās?
Aizraušanās viennozīmīgi bija Jaunais Rīgas teātris. Mēs kursā bijām vairāki draugi, kuriem šī aizraušanās bija kopīga. Varbūt to bija veicinājusi mūsu klases audzinātāja Natālija Barkāne, kura bieži organizēja dažādus teātra apmeklējumus. Redzētās izrādes uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Īpaši mīļa man bija Viestura Kairiša režisētā izrāde “Idiots” ar Ievas Jurjānes dekorācijām. Pēc šīs izrādes sākās arī mana aizraušanās ar F. M. Dostojevska romānu “Idiots” (par kuru, starp citu, rakstīju ZPD) un citiem brīnišķīgiem Dostojevska darbiem. Dostojevska valodas dēļ pat pašmācības ceļā iemācījos boksterēt krieviski. Arī pati kopš 9. klases rakstīju prozu un aktīvi piedalījos jauno autoru konkursos, nometnēs un semināros. Tikai nezinu, vai to var saukt par aizraušanos, tā bija svarīga daļa no manas dzīves.
Padalies ar savu Rožu baisāko atmiņu, kas tevi baidīja?
Mani biedēja grūtie centralizētie eksāmeni, tolaik plānoja mainīt prasības, lai eksāmeni kļūtu vienādi visām skolām. Mūsu skolā daudzos priekšmetos bija mazāks stundu skaits un man tas nelikās pareizi. Savu viedokli, ka visiem nav jābūt vienādiem un sava veida protestu es paudu, uzrakstot mazu publicistikas rakstiņu jauniešu žurnālā “Ugunsgalvas”. Es biju un esmu miermīlīgs cilvēks, bet šis man likās svarīgi un savā izpratnē biju gatava cīņai. Neatceros, kādi likumi beigu beigās tika pieņemti, bet biedējošajos eksāmenos man veicās labi. Pie tam, kopā gatavojoties eksāmeniem, ieguvu vienu no savām labākajām draudzenēm. Turamies kopā vēl tagad.
Kurā gadā absolvēji Rožus?
2002. gadā specializācijā grafika, diplomdarbu man vadīja skolotāja Ināra Garklāva.
Vai vidusskolas laikā domāji/gribēji kļūt par skolotāju? Kā nākas, ka tagad strādā Rožos?
Tolaik man bija skaidri plāni – rakstīt grāmatas un pašai tās ilustrēt, bet arī par pedagogu būt man gribējās. Viss sākās tieši ar piedāvājumu pasniegt plastisko anatomiju. Ja pareizi atceros, man zvanīja gada beigās un tika dots laiks – viena vasara, lai sagatavotos. Man likās, ka to es varu un to es gribu. Kad sāku strādāt, uzreiz sajutos kā zivs ūdenī.
Vai savu izvēli strādāt Jaņa Rozentāla Mākslas skolā nenožēlo?
Es domāju, ka tas, ka strādāju Rožos, man ir liela svētība. Neesmu spējusi no anatomijas un skolas atteikties, kaut ir bijuši brīži, kad palikt strādāt skolā nebija racionāli izdevīgs lēmums. Nekad to neesmu nožēlojusi, man ir laimējies – man ļoti patīk šis darbs, tieši darbs vidusskolā. Strādājot ar īpaši talantīgiem jauniešiem, ir tā ļoti labā sajūta, kad redzi kopīgā darba augļus, progresu. Tas mani sajūsmina. Bet arī pats process ir jauks, ne tikai rezultāts.
Man, starp citu, patīk arī attālinātais darbs. Protams, ir vairāk jādara, bet saskatu arī lietas, kas attālināti labāk izskaidrojamas, nekā klātienē. Piemēram, uz iesūtīta darba foto tieši virsū varu uzskicēt, kādus labojumus vajadzētu veikt, vai apvilkt īpašas uzslavas vērtu darba daļu. Ja to klasē stāstītu mutiski un students darbam uzreiz neķertos klāt, daudz kas varētu aizmirsties vai tikt pārprasts. Saskatu pozitīvās puses arī darbam šobrīd, protams, ka varu to teikt, jo skolā vadu tikai 6 stundas. Man patīk.
Komentē, lūdzu, vienu savu Rožu laika foto, kas notika pirms un pēc tā uzņemšanas?
Esam Itālijā, Florencē Sokrates apmaiņas programmas ietvaros. Esam bijuši apskatīt renesanses ģēniju darbus. Es aizvien esmu “aizgrābta” no visa redzētā. Visvairāk mani sajūsmināja Ticiāns. Nespēju novērst acis no fantastiskās glezniecības, ādas materialitāte man likās tik dzīva, elpojoša. Atceros, ka Galleria Palatina apmeklējuma noslēgumā izmantoju brīdi, kamēr citi pamazām satikās ģērbtuvē, lai vēlreiz ielavītos apskatīt Ticiāna “Angļa portretu”, draudzenei nācās nākt man pakaļ un gandrīz ar varu vilkt uz izeju.
Pēc tam mēs mācījāmies freskas un grafito tehniku Florences mākslas institūtā. Aizvien esmu pateicīga skolai par šo brīnišķīgo Florences pieredzi, mēs braucām divos busiņos kopā ar šobrīd jau maniem kolēģiem – Vitu Jurjāni, Vilni Ermansonu un Raimo Lielbriedi. Kaut arī biju jau 18 gadus veca, šī bija pirmā reize, kad šķērsoju Latvijas robežu, tā kaut kā bija sanācis. Pēc tam gan man ir laimējies daudz ceļot un pabūt pat Tokijā un Ņujorkā, nezinu, vai tas būtu iespējams, ja es strādātu citur. Kolēģi, jo īpaši skolotāja Ingrīda Guseva vienmēr laipni izlīdzēja – pieņēma manus studentus savā gādībā, arī vadība bija pretimnākoša. Esmu par to pateicīga.
Vai, mācoties Rožos, tev bija atmiņu klade?
Es Rožos sāku mācīties vidusskolā, neatceros, ka būtu bijušas atmiņu klades, pamatskolā gan tādas bija. Jautāja, piemēram, par mīļāko krāsu. Atbilde būtu – silti zaļa, precīzāk – 37. numura eļļas krāsa.
Foto no Lauras Freinātes arhīva skatāmi šeit:
shorturl.at/dxBPT