Kurā gadā tu sāki mācīties Rožos (no kuras klases)?
Rožos es sāku mācīties 1985. gadā. Toreiz Roži bija no 5. klases. Tā bija Padomju Savienība. Cita valsts, cita realitāte un cita pasaule.
Kāpēc aizgāji mācīties uz Rožiem?
Man zīmēt vienmēr paticis labāk nekā darīt kaut ko citu. Es biju gājis dejošanā, basketbolā, lidmodelistu pulciņā. Mamma man teica, ka ko es neko citu bez skolas nedaru, un es atbildēju: “Nu labi, iešu prom no šīs skolas un iestāšos mākslas skolā!”
Kas tev patika Rožos, kāpēc?
Tajā laikā Roži atradās tagadējās Latvijas Mākslas akadēmijas ēkas vienā spārnā, kur tagad atrodas LMA vizuālās komunikācijas, dizaina un restaurācijas nodaļas. Ēka ir celta 20.gadsimta sākumā cariskās Krievijas laikā kā komercskola. Ēkas daļa, kurā atradās rozentāļi, bija kādreizējās komercskolas direktora dzīvojamās telpas. Atmosfēra bija sena, telpās atradās grezni glazētu podiņu kamīni. Bet tas nebija galvenais, galvenais bija cilvēki.
Vai skolā biji paklausīgs?
Jā, sākumā biju, līdz kādai 10. vai 11. klasei. Tad man uzradās draugi brīvdomātāji, un mēs paklīdām. Tajā laikā sabruka PSRS, mainījās valsts vara. Laikos, kad viss jūk un brūk, tāds neliels nihilisms reizēm rodas.
Kā tev veicās ar darbu sagatavošanu skatei? Biji pēdējā brīža darītājs?
Mums stingri prasīja. Sākumā darbus bija jāizliek uz grīdas. Zini, kā notiek, kad akvarelītis bijis slapjš un papīrs žūstot sarullējies. Tie darbi neko labi neizskatījās. Mums lika darbus noformēt. Mēs tos līmējām uz lielām baltām lapām un karinājām pie sienas. Vieta bija jāaizņem jau iepriekš. Veicās dažādi, kā nu kuram. Dažiem arī mammas un tēti nāca palīgā. 9., 10. klasē gan mēs paši visu darījām, neviens tos vecākus negribēja redzēt. Tajā laikā jau gleznoja uz kartoniem ar eļļu, tos darbus normāli varēja sastiprināt.
Pēdējās divas naktis pirms skatēm bija tādas, kad mazāk tika gulēts. Mamma man taisīja tādu dzērienu ar citronu un cukuru, biezu kā zapti un tad varēja bliezt vaļā.
Kurā gadā absolvēji Rožus?
Rožus es absolvēju 1992. gadā. Latvija bija atguvusi neatkarību. Tie bija trakie deviņdesmitie.
Vai vidusskolas laikā domāji/gribēji kļūt par skolotāju? Kā nākas, ka tagad strādā Rožos?
Bija skolotājs Uldis Eglītis, kurš mācīja bioloģiju. Dažreiz, kad mēs stundā negribējām mācīties, jautājām skolotājam: “Kur mums tas, ko viņš liek mums mācīties, noderēs”. Skolotājs atbildēja: “Kad tu būsi skolotājs Rozīšos, tad tu atcerēsies, ko tu man te tagad saki!” Un mēs uzreiz teicām, ka mēs jau nebūsim skolotāji, nemūžam, bet viņš tikai pasmējās.
Toreizējais direktors Edgars Vērpe mani uzaicināja. Nesen bija uzbūvēta skola Hāmaņa ielā, un viņš mani aicināja mācīt zīmēšanu. Es joka pēc aizgāju pamēģināt, kā tas ir. Man iepatikās. Kādu laiku pastrādāju, tad paņēmu pārtraukumu. Pāris gadus vēlāk man zvana Edgars Vērpe un saka, ka Rožiem jau kādu laiku neesot direktora. Vai es nevēloties pieteikties konkursam uz direktora amatu.
Foto no Jāņa Ziņģīša arhīva skatāmi šeit:
https://bit.ly/3wfcyH9